Šajā mācību 2013. gadā laika posmā no janvāra līdz aprīlim DALP 5. vidusskolā viesojās Latvijas valsts augstākās amatpersonas- Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un Saeimas deputāte, vicespīķere Inese Lībiņa- Egnere.
Arī 5. aprīlī uz tikšanos ar vidusskolēniem bija ieradies Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš.. Viņa stāstījums un saruna ar skolēniem noritēja ļoti labvēlīgā, atraktīvā gaisotnē, kas jauniešos radīja atvērtības un uzticēšanas noskaņu, tāpēc viņi labprāt uzdeva viesim jautājumus un saņēma uz tiem atklātas un interesantas atbildes.
Tas pārliecināja jauniešus, ka valsts augstākās amatpersonas ir tautas varas pārstāvji un tādi paši „zemes cilvēki” kā ikviens no viņiem ar savu dzīvesstāstu, pārbaudījumiem un kļūdām, no kurām nav jābaidās, bet tieši otrādi, jāmācās un jāiet tālāk. Kā teica pats K. Kariņš: „Ja dzīve tevi nogāž gar zemi, celies augšā un ej tālāk! Ja vēlreiz nogāž, celies atkal, būsi guvis pieredzi!” Viņš arī piedāvāja formulu: „n+
Tāpat sarunas ar citiem politiķiem- S. Āboltiņu un I. Lībiņu- Egneri pārliecināja vidusskolēnus, ka jebkurš cilvēks, kas apzinās un godprātīgi pilda savus pienākumus, var īstenot savus nodomus pats, nevis gaida, kad valsts viņam sniegs tos vai citus labumus.
Protams, valsts galvenais mērķis ir iedzīvotāju labklājība un sarunu noslēgumā jaunieši saprata, ka šī labklājība, no kuras ir atkarīgs arī viņu dzīves līmenis, ir cieši saistīta ar tautvaras jeb demokrātijas pamatprincipiem. Tikai demokrātija ir politisks sinonīms vispārējai labklājībai. Tāpēc šīs tikšanās ar skolēniem ir nozīmīgas, jo palīdz jauniešu vidū nostiprināt demokrātijas vērtību, tolerances un likumības idejas. Viena no demokrātijas vērtībām tika nosaukta lielāka vai mazāka visu sabiedrības locekļu politiskā vienlīdzība, kas praktiskajā dzīvē nozīmē pilsoņu iespējas kontrolēt politisko līderu uzvedību (dažus no viņiem arī pārstāvēja mūsu viesi), tā veidojot pilsonisku sabiedrību.
Skolēni pārliecinājās, ka neatņemama šīs sabiedrības sastāvdaļa ir atbildīgi mūsdienu jaunieši, kas apzinās savu vietu šajā sabiedrībā, ir spējīgi lemt un piedalīties politiskajos procesos- vēlēšanās, jo no tām ir atkarīga mūsu valsts turpmākā attīstība vai nu pozitīvā virzienā, ja izvēle būs apdomāta, vai nu lemta turpmākai nīkuļošanai, ja šim jautājumam pieiet ar domu: „Ak, ko nu es! Tāpat mana balss neko nemainīs! Pagulēšu ka nu es labāk mājās „ uz silta mūrīša!” Bet ticiet vai neticiet maina gan!
Saprotamāka kļuva arī politisko partiju loma, kuras pilda starpnieka lomu starp valsti un sabiedrību, piedalās cīņā par varu, lai pēc tam iedzīvotāju intereses pārvērstu likumos. Lielākās daļas skolēnu apziņā tika lauzts stereotips, ka partijas ir tikai līdzeklis, lai nonāktu pie varas savtīgu iedzīvošanās mērķu labad.
Noslēgumā var izdarīt secinājumus, ka šādas jauniešu tikšanās „aci pret aci” ar politiķiem ir vērtīgs informācijas avots par Latvijas politiskajām aktivitātēm, to rezultātiem, valsts uzbūves un veiksmīgas attīstības pamatprincipiem, bet, kas pats galvenais- rada priekšstatu par mūsu politiķiem kā reāliem cilvēkiem ar „miesu un asinīm”, kas prot gan jokot, gan skumt, nevis pārdabiskām būtnēm, kas ir „tur augšā” un vienkāršam iedzīvotājam nav pieejamas.
Ilze Sproģe (11.04.2013.)
